Tuneļa apgaismojums atšķiras no standarta brauktuves apgaismojuma, jo tam ir jādarbojas 24 stundas diennaktī; proti, vajadzīgā apgaismojuma intensitāte dienā ir augstāka nekā naktī, padarot elektrības izmaksas par būtisku ekspluatācijas izdevumu sastāvdaļu. Turklāt tuneļa apgaismojumam ir unikālas īpašības, kas atšķiras no vispārējā brauktuves apgaismojuma, piemēram, cilvēka vizuālā pielāgošanās gaismai un tumsai, kā arī apgaismojuma prasības pārejas telpās. Šie faktori ir tuneļa apgaismojuma dizaina neatņemama sastāvdaļa un ir nesaraujami saistīti ar lietotāju drošību. Tuneļa apgaismojumu parasti iedala ieejas, iekšējā un izejas apgaismojumā. Ieejas apgaismojumam tiek izvirzītas īpaši stingras prasības, tādēļ ir nepieciešams pakāpeniski samazināt spilgtumu no līmeņa, kas ir salīdzināms ar ārējo vidi. Konkrēti, dienas ieejas apgaismojuma līmeni nosaka tādi faktori kā ārējais spilgtums, transportlīdzekļa ātrums, redzes lauks pie ieejas un tuneļa garums. Starptautiskā apgaismojuma komisija (CIE) iedala tuneļa ieejas apgaismojumu divās zonās (sākot no portāla): sliekšņa zonā un pārejas zonā. Sliekšņa zonas mērķis ir novērst "melnā cauruma" efektu, ļaujot vadītājiem skaidri noteikt šķēršļus pie ieejas, savukārt pārejas zona ir paredzēta, lai mazinātu kraso kontrastu starp sliekšņa zonu un pamata salona apgaismojumu, vēl vairāk pakāpeniski samazinot apgaismojuma līmeni. Japānas standarti ieejas apgaismojumu sīkāk iedala piekļuves zonā, adaptācijas zonā un pārejas zonā.
Interjera zona ir tuneļa zona, ko neietekmē ārējais dabiskais apgaismojums, kur vadītāja redze balstās tikai uz tuneļa mākslīgo apgaismojumu. Šai zonai raksturīgs vienmērīgs apgaismojuma līmenis visā. Tā kā apgaismojuma līmenis paliek nemainīgs, dizains koncentrējas uz atbilstošas spilgtuma vērtības nodrošināšanu, ko nosaka satiksmes apjoms un transportlīdzekļa ātrums. Tuneļa ieejas, pārejas, iekšējās un izejas zonu izkārtojums un spilgtuma līmeņi.